Mēs varam iepriecināt citus vismaz ar smaidu

Kristīgās cerības tematam veltītās katehēzes ietvarā pāvests 22. martā pievērsās diviem būtiskiem ticības dzīves elementiem – neatlaidībai jeb pacietībai un mierinājumam jeb iepriecinājumam. Kāds tiem ir sakars ar cerību? – viņš jautāja. Vispārējās audiences laikā Francisks vērsās pie visas pasaules ticīgajiem arī ar speciālu aicinājumu piedalīties iniciatīvā “24 stundas Kungam”. Tā ir īpaša žēlastība šajā Lielā gavēņa laikā, jo mums tiek dota iespēja no jauna atklāt Izlīgšanas sakramenta lielo nozīmi un izmantot šo iespēju, lai saņemtu grēku piedošanu un piedzīvotu prieka pilno satikšanos ar žēlsirdīgo Tēvu, kurš visus pieņem un visiem piedod.

Šodienas katehēzes mācībā Svētais tēvs uzsvēra, ka mūsu cerības pamats ir Dieva Vārds. Pirms skaidrot minētos divus elementus, klātesošie audiences dalībnieki noklausījās apustuļa Pāvila vēstules romiešiem fragmentu. Tajā lasām: “Mums, stiprajiem, jācieš vājo trūkumi, un mēs nedrīkstam sev izpatikt. Katrs no jums lai izpatīk savam tuvākajam uz labu, lai viņu celtu! Jo viss, kas ir uzrakstīts, ir rakstīts mūsu pamācīšanai, lai mēs pacietībā un Rakstu iepriecinājumā smeltos cerību. Bet pacietības un iepriecinājuma Dievs lai dod jums vienprātību savā starpā saskaņā ar Jēzu Kristu” (Rom 15, 1-2.4-5). Pāvests norādīja, ka apustulis Pāvils palīdz mums labāk izprast, kas ir kristīgā cerība. Tā nav optimisms, bet ir kaut kas daudz vairāk. Mūsu dzīvē liela nozīme ir jau minētajai neatlaidībai un mierinājumam. Iepriekš citētajā vēstules fragmentā šie divi elementi tiek minēti saistībā ar Rakstiem un ar pašu Dievu.

Neatlaidību pāvests definēja kā pacietību (šis vārds tiek lietots arī Svēto Rakstu fragmenta latviešu tulkojumā). Tā ir spēja paciest, nest uz saviem pleciem smagumu, palikt uzticīgiem pat tad, kad smagums kļūst pārāk smags un rodas kārdinājums visu mest pie malas – skaidroja Francisks. Savukārt mierinājums jeb iepriecinājums ir žēlastība prast katrā pat vissmagākajā situācijā saskatīt Dieva līdzjūtības pilno klātbūtni un darbību. Gan vienu, gan otru mēs saņemam no Rakstiem.

Patiesi, pirmkārt, Dieva Vārds pievērš mūsu skatienu Jēzum, pamudina mūs labāk Viņu iepazīt un aizvien vairāk Viņam līdzināties. Otrkārt, šis Vārds atklāj, ka Kungs ir “pacietības un iepriecinājuma Dievs”, kurš vienmēr ir uzticīgs savai mīlestībai pret mums, tas ir, Viņš ir neatlaidīgs mīlestībā. Viņš nekad nepagurst mūs mīlēt! Viņš visu laiku mūs mīl! Viņš rūpējas par mums, ar savas labestības un žēlsirdības glāstu dziedējot mūsu ievainojumus, proti, mūs mierinot. Viņš nepagurst mūs mierināt.

Turpinājumā pāvests norādīja, ka ne velti apustulis Pāvils mudina “mūs, stipros”, rūpēties par saviem vājākajiem brāļiem. Mums varētu likties, ka vārdi “mums, stiprajiem” ir lietoti ar iedomību, bet, saskaņā ar Evaņģēlija loģiku, viss ir kārtībā, jo, tik tiešām, mūsu spēka avots ir pats Kungs. Mēs smeļam savu spēku nevis no sevis, bet no Dieva. Tas, kurš savā dzīvē ir piedzīvojis Dieva uzticīgo mīlestību un saņēmis Viņa iepriecinājumu, spēj būt līdzās arī saviem vājākajiem brāļiem un uzņemties viņu nastas – uzsvēra Francisks, piebilstot, ka šāds cilvēks ne tikai to spēj, bet viņam tas ir jādara. Ja mēs būsim vienoti ar Kungu, tad mums pietiks spēka atbalstīt arī tos, kuriem tas ir vajadzīgs. Un to mēs varam darīt, nemēģinot sev izpatikt, bet vienkārši cenšoties būt par Dieva žēlastības kanāliem un tādējādi kļūstot par reāliem cerības sējējiem.

Svētais tēvs atgādināja, ka mūsdienās ir ļoti vajadzīgi cilvēki, kuri spēj citus iepriecināt un vairot cerību. Mūsu cerību dzīvina Dieva Vārds. Līdz ar to, šī cerība izpaužas konkrētā veidā kā dalīšanās vienam ar otru. Tā īstenojas savstarpējā kalpošanā. Pienāk brīdis, kad arī “stiprajiem” ir vajadzīgs mierinājums un citu atbalsts, un otrādi – pat tad, ja mūs pārņem vājums, mēs varam dāvāt savam grūtībās nonākušajam brālim kaut smaidu vai pasniegt viņam savu roku. Tas ir iespējams, ja centrālo vietu savā dzīvē ierādām Kristum, Viņa Vārdam, jo Viņš ir stiprais, Viņš ir mūsu spēka, pacietības, cerības un mierinājuma avots. Viņš ir mūsu “spēcīgais brālis”.

Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, pāvests atgādināja, ka izcils cerības un neatlaidības paraugs ir Svētais Jāzeps. Cik daudz grūtību viņš pārvarēja ar paļāvību uz Dievu! Pateicoties tam, viņš spēja iepriecināt Svēto Ģimeni ar Kunga apsolījumiem. Pieskaroties Lielā gavēņa nozīmei, Francisks atgādināja, ka tas ir atgriešanās un gandarīšanas laiks. Lūgšana, gavēšana un žēlsirdības darbi ir mūsu pārveidošanās ceļš. Tas ir laiks, kurā esam aicināti rūpīgi izmeklēt savu sirdsapziņu, atzīt savas vainas un izsūdzēt grēkus. Šajā sakarā Svētais tēvs citēja sava priekšgājēja – svētā Jāņa Pāvila II vārdus, ko viņš bija teicis 1981. gadā universitāšu profesoriem un studentiem: “Iemācieties baltu saukt par baltu, melnu par melnu, ļauno par ļauno un labo par labo! Iemācieties grēku saukt par grēku un nesauciet to par atbrīvošanu un augšupeju”.

Vispārējās audiences pašā noslēgumā, sveicot tos, kuri nodarbojas ar migrantiem un bēgļiem, pāvests mudināja turpināt veicināt viņu integrāciju, ņemot vērā abu pušu tiesības un pienākumus, kā arī neaizmirst, ka šī bēgļu problēma šodien ir lielākā traģēdija kopš Otrā pasaules kara.

J. Evertovskis / VR

Komentēt

Book your tickets