Kristīgā ģimene – pirmā augsne, kurā attīstās aicinājumu iedīgļi

Sestdien audiencē pie pāvesta ieradās aptuveni 300 Habsburgu dinastijas locekļi. Īsajā uzrunā Francisks norādīja uz ģimenes lielo vērtību un pieminēja šīs dinastijas pārstāvi Kārli no Austrijas, ko 2004. gadā Jānis Pāvils II pasludināja par svētīgu. Svētīgais Kārlis bija pēdējais Austrijas imperators un pēdējais Ungārijas karalis. Tieši šogad aprit 100 gadi kopš viņa kāpšanas tronī. Svētīgais nomira 1922. gadā.

Habsburgu dinastijas locekļi devās jubilejas svētceļojumā uz Romu kā ģimene. Pāvests uzsvēra, ka ģimenei ar visām savām saišu bagātībām, ģimenei plašā nozīmē, ir liela vērtība, ko būtu ļoti noderīgi atklāt mūsdienu cilvēkiem. Pateicoties svētīgā Kārļa no Austrijas garīgajai klātbūtnei, Habsburgu ģimene nav nostalģiski pievērsusies pagātnei, bet, tieši pretēji, ir aktīvi klātesoša pašreizējā laikā, ko skar dažādi izaicinājumi un vajadzības. Francisks atzina, ka daži no klātesošajiem ļoti aktīvi darbojas solidaritātes un kultūras laukā, pildot tajā galvenās lomas, kā arī dara visu iespējamo, lai vienotā Eiropa aizvien balstītos uz patiesām cilvēciskām un kristīgām vērtībām.

Bez tam Svētais tēvs pauda prieku un gandarījumu, ka šīs ģimenes jaunās paaudzes vidū ir arī aicinājumi uz priesterību un konsekrēto dzīvi. „Kopā ar jums pateicos Kungam un šajā sakarā kārtējo reizi apliecinu”, viņš sacīja, „ka kristīgā ģimene ir pirmā augsne, kurā var izdīgt un attīstīties aicinājumu iedīgļi, sākot jau ar laulību, kas ir īsts aicinājums”. Kārlis no Austrijas vispirms bija priekšzīmīgs ģimenes tēvs, kurš reizē kalpoja dzīvībai un mieram – viņš uzsvēra. Svētīgais piedzīvoja Pirmo Pasaules karu, kurā piedalījās kā vienkāršs kareivis. 1916. gadā uzkāpis tronī, sadzirdēja pāvesta Benedikta XV aicinājumu un darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai veicinātu mieru. Viņš iestājās miera labā neraugoties uz to, ka citi viņu nesaprata un izsmēja. Tāpēc viņš mums ir atstājis ļoti spožu piemēru, kam mūsdienās ir liela nozīme. Pāvests norādīja, ka mēs varam lūgt svētīgā Kārļa no Austrijas aizbildniecību, lai Dievs dāvā cilvēcei miera dāvanu.

Habsburgu dinastija ir viena no ievērojamākajām un senākajām karaliskajām ģimenēm Eiropā. Tās locekļi vairākus gadu simteņus bija Svētās Romas impērijas valdnieki, valdīja Austrijā kā hercogi, lielhercogi un imperatori, kā arī bija Spānijas un Portugāles karaļi. Dinastijas pirmsākumi meklējami XI gadsimtā Habsburgas pilī, kas atrodas mūsdienu Šveicē. Izņemot nepilnus 30 gadus 16. un 17. gadsimta mijā, kopš 1276. gada līdz pat impērijas galam 1918. gadā Habsburgu varas centrs bija Vīne. Dinastijas moto: A.E.I.O.U. Parasti to interpretē šādi: „Austria est imperare orbi universo”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē to, ka Austrijai pienākas valdīt pār pasauli.

Svētīgais Kārlis bija precējies ar Zitu, kura bija Parmas un Pjačencas pēdējā hercoga Roberto meita. Kārļa un Zitas ģimenē piedzima 8 bērni. Kad abi apprecējās Kārlim bija 24, bet Zitai 19 gadi. Viņu mīlestība bija kvēla, stipra un skaista, taču jau pēc nepilniem 10 kopdzīves gadiem ģimene tika pakļauta smagiem pārbaudījumiem. Divus gadus pēc Pirmā Pasaules kara tā nonāca izsūtījumā. Neskatoties uz lielām ekonomiskajām grūtībām un nabadzību, Kārlis ar Zitu bija nešķirami un laimīgi. Viņi kopā nodzīvoja vēl 4 gadus – līdz brīdim, kad Kārli skāra smaga slimība un viņš nomira 34 gadu vecumā. Zitai toreiz bija tikai 29 gadi. Kaut arī viņa bija ļoti skaista un netrūka to, kuri būtu pretendējuši uz viņas roku, viņa vairs neapprecējās, jo nevēlējās aizmirst savu vīru – vīrieti, no kura viņa dzemdēja astoņus bērnus. Kārļa mīlestība pret Zitu bija maiga un uzticīga. Viņa sevis atdeve bija pilnīga. Tā bija mīlestība šī vārda īstajā nozīmē. „Tas, protams, var likties neticami, bet Kārļa un Zitas mīlestība bija patiešām skaista”, liecina beatifikācijas procesa postulators Andrea Ambrosi.

J. Evertovskis / VR

Komentēt

Book your tickets