Draudze

Sv. Jēkaba baznīca kā latviešu garīgās dzīves centrs

No pašiem sākumiem līdz reformācijai(1225. – 1522. g.) sv. Jēkaba baznīca ir piederējusi katoļiem.
Sākotnēji tā ir bijusi priekšpilsētas baznīca un atradās tā sauktajā jaunajā pilsētā, kas sākās ar Zirgu un Jauno ielu un, ko ap 1300. gadu ar mūriem pievienoja Rīgas pilsētai. Līdz ar to ar laiku pie sv. Jēkaba draudzes pierakstījās arī pilsētnieki, kas bija ienākuši no laukiem, un vairākas amatnieku ģildes. Katra ģilde baznīcā uzturēja savam aizbildnim veltītu altāri un priesteri. Pavisam ir zināmi 8 altāri:

1) lielais – sv. Jēkaba,
2) sv. Krusta,
3) Vissv. Jaunavas Marijas ,
4) Vissv. Altāra Sakramenta,
5) sv. Annas,
6) sv. Jāņa Kristītāja,
7) sv. mocekļa Laurencija,
8) sv. Eliģija godam.

Sv. Jēkaba baznīca izveidojās kā latviešu garīgās dzīves centrs. Tur bija arī zvejnieku un alus nesēju altāri, pārsvarā latviešu amatnieki apmeklēja tieši šo baznīcu, izņemot tos tautiešus, kuri bija apmetušies vecajā lībiešu ciemā pie Rīdziņas upes (tagad tur atrodas universālveikals) un, kas turējās pie savas vecās sv. Pētera baznīcas. Sv. Jēkaba baznīca kopā ar to bija Mazās Ģildes baznīca. Tātad sv. Jēkaba baznīca bija Rīgas demokrātisko slāņu, resp., vienkāršās tautas baznīca, kuras locekļi vairumā bija latvieši.
1259. gadā ar Rīgas arhibīskapa Alberta II ierosinājumu Doma baznīcas kapituls un kanoniķi atļāva sv. Jēkaba baznīcu lietot cisterciešu mūķenēm līdz tās uzbūvēs savu baznīcu.

Draudzes liktenis reformācijas sākumā

Milzīgs apvērsums sv. Jēkaba baznīcas vēsturē bija reformācijas kustība. Saskaņā ar Mārtiņa Lutera mācību, sprediķiem vajadzēja notikt tautas valodā. Sākās lielā šķelšanās un draudžu dibināšana pēc tautībām. Reformācijas laikā amatu brālības zaudēja savu garīgo raksturu, pārvērtās par profesionālām organizācijām un tika apvienotas vienā latviešu draudzē, kurai ierādīja Rīgas mazāko baznīcu – sv. Jēkaba baznīcu. Līdz ar to tika likvidētas latviešu amatu brālību kapelas un altāri sv. Pētera u. c. Rīgas baznīcās. Šādos apstākļos beidza pastāvēt arī Svētā Krusta kapela pie sv. Jēkaba baznīcas.

 Sv. Jēkaba baznīca – pirmais latviešu luterāņu draudzes dievnams Rīgā

Sv. Jēkaba baznīca bija otrā (pēc sv. Pētera baznīcas), kurā jau 1522. gadā savus sprediķus teica mērenais Andrejs Knopkens. Minētā gada Adventa I svētdienā dedzīgais Silvestrs Tegetmeijers šeit noturēja pirmo ev. luterisko dievkalpojumu vācu valodā, propagandējot jauno mācību. No 1523. līdz 1582. gadam sv. Jēkaba baznīca bija pirmais latviešu luterāņu draudzes dievnams Rīgā. Tās pirmais mācītājs bija Nikolajs Ramms. Rāte izdeva likumu, ar kuru katoļu ticība tika aizliegta. Šajā laika posmā sprediķi tika teikti latviešu valodā, kas bija ļoti izkropļota, jo mācītāji bez izņēmuma bija vācieši. Pavisam minētajā laikā nomainījās apmēram 14 mācītāji.

Dievnama atgūšana un nodošana jezuītu ordenim

1582. gada 7. aprīlī Rīgu pakļāvušais Polijas karalis Stefans Batorijs(1533. – 1586. g.) sv. Jēkaba baznīcu līdz ar daudziem citiem īpašumiem nodeva katoliskajai Baznīcai un drīz pēc tam Jēzus sadraudzībai (lat. Societas Jesu) – jezuītu ordenim. Šajā laikā tika nodibināta viena no vecākajām Rīgas skolām – Jēkaba skola. Šeit jezuīti izdeva pirmās grāmatas latviešu valodā. Pirmā iespiestā grāmata latviešu valodā, kas ir saglabājusies, ir „Katoļu katehisms”, izdota 1585. gadā Viļņā, (jezuītu tēva Erdmaņa Tolgsdorfa tulkojums no sv. Pētera Kanīzija „Catehismus Catholicorum”). Rīgas arhibīskaps Hennings de Šarpenbergs sāka rūpēties par latviešu valodas apgūšanu garīdznieku un muižnieku aprindās.

Atkal luterāņiem

1621. gadā Rīga nonāk Zviedrijas pakļautībā. Tas nozīmē kārtējo jauno pavērsienu sv. Jēkaba baznīcas vēsturē – tā atkal tiek atņemta jezuītiem un nodota luterāņiem. Zviedrijas valdība ne tikai padzina jezuītus, bet arī centās pilnīgi izskaust katoļticīgos. Kas nepārgāja luterticībā, tiem bija jāatstāj pilsēta. Tādējādi kopš 1621. gada sv. Jēkaba baznīca kļuva par Kroņa baznīcu. Zviedru laikā tā, galvenokārt, bija zviedru draudzes baznīca. Kopš 1699. gada līdzās pastāvēja arī vācu draudze, pie kuras piederēja lielākoties muižnieki un luteriskās konfesijas valsts ierēdņi. 1814. gadā zviedru draudze beidza pastāvēt, 1825. gadā nodibinājās igauņu draudze, kuru 1918. gadā pārvietoja uz agrāko pareizticīgo sv. Pētera – Pāvila baznīcu Citadelē.

Krievu laikos

1710. gadā Rīgu ieņēma krievi, līdz ar to sv. Jēkaba baznīca pārgāja Krievijas kroņa patronātā ar nosaukumu – Kroņa baznīca. Iecietīgā cara valdība reliģiskajos un nacionālajos jautājumos Pētera I laikā jau tai pašā gadā atļāva regulāri noturēt dievkalpojumus vācu valodā.

 Dievnams kā noliktava

1812. gadā Napoleona kara gājienā sv. Jēkaba baznīcu pārņēma kara iestādes un izmantoja kā noliktavu, kur glabājās miltu maisi un citi pārtikas krājumi. Sv. Jēkaba draudze no jūnija līdz novembrim dievkalpojumus noturēja sv. Pētera baznīcā.

Baznīca tiek atdota saimniekiem

Kopš 1923. gada 7. augusta sv. Jēkaba baznīca atkal pieder katoļu konfesijai. Sākumā tā bija vienīgi bīskapa katedrāles baznīca, taču 1947. gada 18. aprīlī V. E. arhibīskaps metropolīts Antonijs Springovičs izdeva rakstu par draudzes nodibināšanu pie sv. Jēkaba baznīcas. Šī draudze domāta kā nacionāla draudze bez noteiktas teritorijas, sastāvoša no Vidzemes latviešu tautības katoļiem, dzīvojošiem Rīgā un tās apkārtnē, kā arī angļu un franču katoļiem.

2003. gadā draudzes locekļu skaits sniedzās līdz 2000.

Komentēt

Book your tickets