Apustulis svētais Jēkabs (Svētki 25. jūlijā)

Svētais Jēkabs, svētā Jāņa Evaņģēlista brālis, Zebedeja un Salomes dēls un Kunga Kristus radinieks, tika saukts par Lielo, lai viņu atšķirtu no otra apustuļa ar tādu pašu vārdu. Tas bija Jeruzalemes bīskaps un tiek saukts par «mazāko», laikam tāpēc ka viņš bija jaunākais. Liekas, ka sv. Jēkabs Lielais piedzima divpadsmit gadus pirms Kristus, un bija vairākus gadus vecāks nekā viņa brālis svētais Jānis.

Pēc dzimšanas sv. Jēkabs bija galilejietis, pēc nodarbošanās zvejnieks, kopā ar savu tēvu un brāli. Viņš dzīvoja betsaidā, kur tanī laikā atradās arī svētais Pēteris. Jēzus, iedams gar Genezaretes ezera krastu, ieraudzīja Pēteri un Andreju zvejojam, un paaicināja tos sekot Viņam, soļot un padarīt par cilvēku zvejniekiem. Ejot tālāk, turpat gar ezera krastu, Viņš redzēja pārējos divus brāļus, Jēkabu un Jāni, laivā ar viņu tēvu Zebedeju, lāpot tīklus, un arī tos Viņš paaicināja. Viņi tūlīt atstāja tīklus un savu tēvu un sekoja Jēzum (Mt. 4,22).

31. gadā svētais Jēkabs bija klāt, kopā ar svēto Jāni un svēto Pēteri, pie svētā Pētera sievas mātes izdziedināšanas un pie Jaira meitiņas uzmodināšanas no miroņiem. Tanī pašā gadā Jēzus veidoja savu apustuļu kolēģiju, kurā Viņš uzņēma Jēkabu un viņa brāli Jāni. Viņš tos nosauca par pērkondēliem; laikam viņu dedzīgās darbības dēļ. Kristus bieži vien nostādīja svēto Pēteri, Jēkabu un Jāni augstāk par pārējiem apustuļiem. Vienīgi viņiem bija ļauts būt par lieciniekiem Kristus apskaidrošanās brīdī Tabora kalnā un vēlāk Viņa ciešanu stundās Olīvu dārzā.

Pirmie kristiešu rakstnieki mums nekā nestāsta par to kā svētais Jēkabs strādāja un sludināja Kristus Evaņģēliju pēc Jēzus uziešanas debesīs. Liekas, ka viņš atstāja Jūdeju pēc tam, kad tur izcēlās vajāšanas, kurās 30. gadā nogalināja svēto Stefanu. Vēlāk pēc desmit gadiem, viņš atkal atgriezās Jūdejā. Viņš pats tur piedzīvoja mocekļa nāvi. Svētais Hieronims, pielikuma katalogā par tā laika slavenajiem vīriem, saka, ka viņš esot sludinājis Evaņģēliju divpadsmit jūdu ciltīm. Lai gan apustuļi pirmos divpadsmit gadus sludināja Kristus mācību visā Jūdejas apkārtnē, tomēr ir iespējams, ka šinī starplaikā svētais Jēkabs bija aizceļojis uz Spāniju un tur kādu laiku sludinājis Kristus Evaņģēliju, kā to raksta Bartonijs. F. Kupers piezīmē, ka šī mācekļa nāve bijusi apmēram pēc gada, kad apustuļi izklīduši pa visām malām. Šinī laikā viņam ir bijusi iespēja apmeklēt Spāniju. To ka viņš tur sludinājis Evaņģēliju, liecina spāņu Baznīcas tradīcijas, par to runā svētais Izidors, Toledas breviārs, Anastazija arābiskās grāmatas, Antiohijas patriarhs, aprakstot mocekļu un citu svēto ciešanas. Bollandists Kupers šo tradīciju izceļ ļoti augsti. To apstiprina arī svētais Hieronims, svētais Izidors, vecie spāņu breviāri un daudzi šim faktam atbilstoši apstākļi. Sv. Epifanijs liecina, ka svētais Jēkabs vienmēr esot dzīvojis kā vecpuisis, lielā mērenībā un pašmērdēšanā, nekad neesot ēdis gaļu vai zivis, ka viņš esot valkājis vienas drēbes un linu audekla apmetni (mēteli), ka viņš bijis svēts un noderējis citiem par paraugu visādos veidos. Viņš bija pirmais starp apustuļiem, kam bija gods sekot savam Dievišķīgajam Mācītājam mocekļa nāvē, ko viņš piedzīvoja Jeruzalemē, kurā viņš bija atgriezies vienpadsmitajā gadā pēc Kunga Kristus uzkāpšanas debesīs.

Agripa, Heroda mazdēls, bija vajāšanu iesācējs. Izaudzis Romā, Tiberija valdīšanas laikā, viņš, glaimodams Kaligula kaislībām, ieguva šīs varmākas uzticību. Līdz ko Kaligula ieņēma imperatora troni, viņš nekavējoties piešķīra Agripam ķēniņa titulu ar Filipas un Lizanijas tetrarhijām, kuras toreiz bija bez valdnieka. 41. gadā Klaudijs paplašināja viņa dominijas, dodams viņam arī Jeruzalemi un pārējās Jūdejas, Samarijas un citas provinces, kuras piederēja viņa vectēvam Herodam. Arī viņa jaunākajam brālim Herodam viņš deva mazo Chalkidas ķēniņvalsti Sīrijā, Libana kalna tuvumā. Agripa valdīja ar lielu varu un spožumu. Būdams ļoti lepns, viņš centās izpatikt jūdu tautai. 43. gadā, pārnācis Cēzarijas uz Jeruzalemi, viņš uzsāka kristīgo vajāšanu. Un pirmais, kas krita viņam par upuri, bija svētais Jēkabs Vecākais, kuru viņš pavēlēja sagūstīt un īsi pirms Lieldienām nocirst tam galvu, 43. gadā, apmēram četrpadsmitajā gadā pēc Kristus nāves. Klements aleksandrietis, pēc viņa Euzebijs, raksta, ka viņa apsūdzētājs, ievērojot lielu drošsirdību un prāta patstāvību, ar kādu apustulis padevās savām ciešanām, bija no viņa izturēšanās tā iespaidos, ka viņš nožēloja to, ko bija izdarījis, atklāti atzina sevi par kristieti un tika nomocīts reizē ar svēto Jēkabu; tam nocirta galvu. Kad viņi tika vesti uz soda izpildīšanas vietu, viņš lūdza no apustuļa piedošanu par viņa nodevību. Svētais Jēkabs pagriezās pēc mazas klusēšanas uz viņa pusi un apskāva viņu sacīdams :«Miers ar tevi». Tad viņš to noskūpstīja. Abiem tika nocirstas galvas. Apustuļa mirstīgās atliekas tika apglabātas Jeruzalemē. Bet ne visai ilgi pēc tam, viņa mācekļi pārveda svētā mirstīgās atliekas uz Spāniju un apbedīja Iria – Flavijā, tagad tā saucamajā El Padronā, Galicijas pierobežā. Šī svētā relikvijas tika atrastas 9. g.s. sākumā, ķēniņa Alfonsa valdīšanas laikā. Uz ķēniņa pavēli tās pārveda uz Kompostellu, četru jūdžu attālumā, uz kurieni tad pāvests Leons III no Iria – Flavijas pārcēla arī bīskapa sēdekli. Šī vieta ir ievērojama ar savu lielo svētceļotāju daudzumu, kas brauc apmeklēt un godināt šo lielo apustuli.

(Pēc grāmatas Svēto dzīve, ko sarakstījis pr. St. Mozga un izdota 1963. gadā izdevniecībā Dzimtenes Balss apgāds materiāliem)

Komentēt

Book your tickets